Laikā, kad „Megamainds” (Megamind) tikko parādās uz lielajiem ekrāniem, mēs satikāmies ar Vilu Ferrelu (Will Ferrell), lai apspriestu „Televīzijas zvaigzni” un ļaundara lomas spēlēšanu.
Animācijas filmā „Megamainds” komiķis Vils Ferrels ierunājis bramanīgo, lielgalvaino un zilādaino nelieti, kuram patīk smalki apmetņi un zemiski plāni.
Šobrīd, kad „Megamainds” tiek rādīts uz ekrāniem, mēs izbaudījām apaļā galda interviju ar Vilu Ferrelu, pārrunājot darbu pie animācijas filmas, par klasiku kļuvušo „Televīzijas zvaigzni” un viņa iedvesmas avotus..
Kas tevi iedvesmoja radīt Megamainda balsi?
Nu, runājot par vokālo darbu, es centos panākt.. Viņš ir ļaundaris, kurš citos apstākļos būtu varējis kļūt par labo varoni. Viņš ir nonācis jau līdz tādam punktam, kad viņš domā: „Tikpat labi es varu būt ļauns, galu galā - es to pieprotu.”
Es un režisors Toms Makgrats (Tom McGrath) pārrunājām to, cik galvenajam būtu jābūt pieejamam un aizkustinošam, tādam, kuram skatītāji justu līdzi. Bet tajā pašā laikā es sapratu, ka visa viņa dzīve un uzvedība balstās iedomās par savu milzīgo inteliģenci. Un tā radās viņa balss. Mazliet no Madonniskas izlikšanās. Neskaidras izrunas. (smiekli)
Vai tu redzēji viņa (Megamainda) sākotnējo izskatu, pirms tu pievienojies filmas tapšanā?
Jā! Viņi visu jau bija uzzīmējuši. Tomēr paliec mazliet jocīgi ap sirdi, ja tu esi kopā ar Bredu Pitu vienā filmā.. Pat viņa animētā versija ir noslīpēta un izskatīga, bet manam varonim ir neglīta, zila galva. (smiekli)
Ir skaidrs, ka daudzi tavi komiķa triki ir vizuāli. Kā tas bija – izmantot tikai savu balsi, lai panāktu vēlamo efektu?
Savā ziņā tas ir interesants process, jo no sākuma liekas, ka tu esi uz tādas kā salas un tev ir jāuzticas režisoram. Man nebija nekādu grūtību tam pielāgoties. Būt uzjautrinošam ir viens, bet vislielākās grūtības man sagādāja ainas, kurās vajadzēja atmest izlikšanos un kļūt patiesam. Jebkura aina, kurā redzamas vienīgi tīras emocijas, bija ļoti grūti iznest tikai ar savu balsi.
Tajā brīdī vairs nav iedvesmas avotu, tādēļ dažkārt likās, ka esmu nokļuvis strupceļā, bet tajos brīžos Toms mani uzmundrināja. Tomēr bija situācijas, kad es centos būt ļoti bēdīgs un man likās, ka man tas arī ļoti labi izdevās, bet Toms teica: „Labi, nekas. Mēģināsim vēlreiz.” (smiekli)
Bet, redzot galarezultātu, tu saproti, ka esi bijis uzdevuma augstumos, vai ne?
Jā, un animētie varoņi savā veidā piesedz aktierus. Tīna Feja (Tina Fey) mūsu kopīgo interviju laikā mēdza teikt: „Viņi izveidoja mani par labāku aktrisi, nekā es patiesībā esmu.” Jo viņi (animatori) piešķir tēlam izteiksmību un rakstura nokrāsu.
Kādas emocijas tu centies panākt, ierunājot filmu?
Ko es centos panākt? Vai es domāju par beigtiem kaķēniem vai kaut ko tamlīdzīgu? (smiekli) Lai cik dīvaini neizklausītos, es bieži domāju par beigtiem kaķēniem (smiekli), bet, ierunājot filmu, ir jācenšas būt tik patiesam un neviltotam, cik vien vari, jo to pieprasa scenārijs.
Savās filmās tu esi valkājis diezgan savdabīgus tērpus. Vai izjuti atvieglojumu, ka šoreiz par tiem nebija jāraizējas?
Jā, pilnībā! Es domāju, ka mans varonis bija vienkārši fantastisks, jo viņš vienmēr piedomā pie sava izskata un pats rada dizainu saviem apmetņiem. Tomēr šis roķīgais brīvdomātāja paštēls nesaskan ar faktu, ka viņš cenšas panākt, lai citi cilvēki viņu pieņemtu.
Vai tu daudz sastrādājies ar Tīnu Feju un Bredu Pitu?
Man ar Tīnu bija dažas kopīgas ieraksta sesijas. Kā jau jūs, iespējams, zināt, parasti aktieris to dara viens pats. Jā, var ierakstīt kopā ar citu aktieri, bet tādā gadījumā jūs parasti neesat vienā ainā. Tā nu es ar Tīnu pāris reizes strādājām kopā (un jāatzīst, ka tas bija lieliski), bet Breds gan atteicās atrasties manā tuvumā. (smiekli) Nav ne jausmas, kādēļ.
Tavi varoņi parasti ir sliktie tēli, tādi, kā filmā „Seja ar rētu” (Scarface)..
Tieši tā! (smiekli)
.. taču tagad tu spēlē antivaroņus ģimenes filmās. Kādēļ tev liekas, ka šobrīd ļaundariem ir īstais laiks pārņemt galveno lomu ģimenes filmās?
Varbūt visi pārējie ceļi jau ir izbradāti. (smiekli) līdz pienāca brīdis, kad kāds nodomāja: „Hmm, varbūt pastāstīsim stāstu par ļaundari.” Es nezinu. Man liekas, ka tā ir jaunrade filmu jomā, ka tas pats stāsts tiek rādīts no antivaroņa skatu punkta. Ir interesanti paskatīties, kas notiek, kad sliktais iegūst to, ko viņš vēlas – kā tas beidzas? Kā mēs noskaidrojām, ilgotais nav tas, uz ko viņš bija cerējis, un tagad viņš piedzīvo tādu kā tukšu eksistenci.
Kurš ir tavs visu laiku mīļākais ļaundaris?
Zini, es neesmu supervaroņu žanra entuziasts. Es atceros Denija Devito (Danny DeVito) Pingvīna lomu režisora Maikla Kītona (Michael Keaton) „Betmens atgriežas” (Batman Returns). Es arī atceros to čali no filmas „Taksis” (Taxi), viņš bija patiesi biedējošs, ļauns un dīvains ļaundaris. Tas ir pirmais, kas man ienāk prātā.
Ko tavi bērni domā par „Megamaindu”?
Tas bija interesanti, jo šī ir pirmā filma, par kuru viņi zināja, ka es tajā piedalīšos. Viņi nespēja saprast, ka es esmu Megamainds, tādēļ jautāja: „Vai tev mugurā ir kostīms?
Tad man bija jāizskaidro, ka es esmu multiplikācijas varonis.
Tas bija jautri. Tā bija pirmā reize, kad viņi bija pirmizrādē, kura notika Francijā. Vislabākais brīdis bija, kad es pajautāju savam trīsgadīgajam dēlam, vai viņam filma patika, un viņš teica: „Jā, pat ļoti!”
Bet sešgadīgais dēls jau bija redzējis treileri, viņš noskatījās filmu un smējās par jokiem. Kad es pajautāju: „Kā tev likās?”, viņš atbildēja: „Ēē, jā.. Tev nebija ne vainas.” (smiekli)
Tad es teicu: „Atceries, tu taču smējies par telefona un „ož pēc supervaroņa” joku un daudziem citiem?” Un viņš teica: „Zinu. Bija labi.”
Viņa attieksme bija „nejautā man vēlreiz, citādāk pateikšu, ko patiešām domāju.” (smiekli) Skarbi!
Vai viņi novērtē to, kā tu pelni iztiku?
Vecākais tikai tagad sāk to vispār apzināties. Visticamāk tādēļ, ka draugi skolā viņam saka: „Es redzēju tavu tēti.” Pagājušajā vasarā viņš mani pavilka sānis un teica (sazvērniecisks balss tonis): „Es zinu, ko tu dari.” Likās, ka viņš teiktu: „Ei, vecais, man ar tevi jāparunā.”
Es jautāju: „Ko tad es daru?” Viņš atbildēja: „Tu esi aktieris.” Kad es jautāju, kā viņš to uztver, viņš teica: „Man nekas nav pretī.” (smiekli)
Tu diezgan bieži apmeklē Īriju, galvenokārt „”Pusbrāļu” (Stepbrothers) un „Rikija Bobija” (Talladega Nights) dēļ. Vai esi apsvēris domu drīzumā atkal tur uzņemt filmu?
Tiklīdz filmu studija ļaus, es to darīšu.
Jo valstij ļoti noderētu lieka publicitāte. (smiekli)
Es varētu tās ekonomiku izglābt ar vienu filmu! Jūs jokojat? Es ļoti priecātos, ja varētu tur strādāt. Ir uzjautrinoši sniegt intervijas Francijā – šī ir tikai otrā filma, kuras dēļ man nācies turp doties. Un žurnālisti jautā: „Tev nepatīk braukt uz šejieni. Kāpēc?” (smiekli)
Un es atbildu, ka tā nav mana, bet gan studijas vaina. Viņi nevēlas veicināt filmas popularitāti.
„Megamainda” varoņi atgādina rokzvaigznes. Vai tas bija apzināts lēmums?
Jā. Sarunā ar Tomu mēs apzināti nolēmām veidot „Megamaindu” tā, lai rastos asociācijas ar Elisu Kūperu vai ko tamlīdzīgu. Un daļa no šīs personības ir šovs no tā, kādam, pēc viņa domām, nelietim vajadzētu izskatīties. Nedomāju, ka lielākajā daļā ģimeņu filmu jūs dzirdēsiet AC/DC un Guns N’Roses mūziku, tādēļ man liekas, ka tā ir daļa no varoņa šarma.
Cik ļoti filma ir tuvu tam, kādu tu viņu biji iecerējis? Vai ir kas tāds, uz kuru skatoties, tu nodomā: „Lieliski!”?
Ak, šausmas.. Manuprāt, komēdiju žanrā nav iespējams precīzi panākt sākotnēji iecerēto, jo darbojas tāda kā atlases metode. Aktieri un komiķi, kuri apgalvo: „Es jau no sākuma zināju, ka tas (joks) aizies tautās!” parasti to piedzīvo visbiežāk.
Piemēram, redzot visu, ko dara Adams Makejs (Adam McKey), mūsu parastā reakcija ir: „Nezinu, vai kādam vēl tas patiks, bet man tas likās smieklīgi!”
„Elfs” (Elf) kļuva ļoti populārs. Atceros, kā es skraidīju pa Ņujorkas ielām zeķubiksēs un domāju: „Šī varētu kļūt par manu pēdējo filmu.”, bet es nevarēju paredzēt, ka filma kļūs tik populāra.
„Televīzijas zvaigzne” noteikti ir filma, kura visvairāk atbilst tam, ko es teicu, jo tajā laikā šī filma likās ļoti traka. Bet studija to nesaprata. Mārketinga vadītājs tā arī atklāti teica medijiem: „Es to nesaprotu!” (smiekli)
Mūs tas neuztrauca, jo mēs bijām radījuši to, ko bijām iecerējuši radīt un jutāmies apmierināti ar rezultātu, pat ja tā būtu bijusi mūsu pēdējā filma. (smiekli)
Vai tu esi dzirdējis, ka cilvēki atkārto filmās dzirdētos tekstus un dialogus?
Tā notiek. Laikam jau man ir veicies, jo man ir gadījušies daudzi citējami scenāriji. Tas ir atkarīgs no skatītājiem. Esmu dzirdējis daudzus citātus no savām filmām.. Es filmējos kinolentē Everything Must Go, kura tika rādīta Londonas Filmu festivālā. Mēs pabeidzām filmēt tās dienas pēdējo ainu, kurā es braucu ar riteni, un pēkšņi nez no kurienes uzradās sieviete un man jautāja: „Kādēļ tu tik ļoti svīsti?” (smiekli) „Kādēļ tu svīsti?”
Viņa smaidīja. Es atbildēju: „Es braucu ar riteni, tādēļ..” un viņa (uzsitot dūri uz galda) mani pārtrauca: „Nē! Tas bija no „Pusbrāļiem”!” (smiekli) „Ai, es atvainojos!”
Kāda bija sajūta, iegūstot „Forbes” (vislabāk apmaksātā aktiera) balvu?
Es to uzskatu par ordeni. Vai gan mēs visi necīnāmies par to, lai mūs labi atalgo par padarīto? Interesanti. Pirms diviem gadiem Austrālijā žurnālists man teica: „Tu neesi vislabāk apmaksāto aktieru pirmajā desmitā.” Un pēkšņi viss ir mainījies. Es nezinu, kurš izdara aprēķinus. Šobrīd, kad esmu piedalījies divās ļoti populārās filmās, varbūt es atkal kļūšu ienesīgs.
Es protu arī dažus grāmatvedības trikus. Es vēlos filmēties nākamajā „Terminatora” filmā par vienu vienīgu dolāru. Filma pelnīs miljonus un es studijām kļūšu par patiešām izdevīgu pirkumu. (smiekli)
Kā tu kļuvi par tādu komiķi, kāds esi šobrīd? Kas tevi iedvesmoja?
Es domāju, ka savā ziņā es kļuvu par komēdiju fanu, pateicoties saviem vecākiem. Un vēl man patika pirmais, oriģinālais aktieru sastāvs šovā Saturday Night Live. Man liekās, ka tā bija tik lieliska piecu vai sešu komiķu izlase un šķiet brīnumaini, ka viņi strādāja kopā.
Tēvs mani bērnībā iepazīstināja ar Pītera Sellera darbu. Mani sajūsmināja fakts, ka viņš bija reizē ļoti izsmalcināts un pārāks par visiem, ko ir ļoti grūti panākt. To arī es viņā apbrīnoju.
Vēl es iedvesmojos no Stīva Mārtina. Filmās viņu nevar ielikt rāmjos – ja jūs pierakstītu visu, ko viņš dara, iznākums būtu bezjēdzīgs. Domāju, ka tas iedvesmoja manu paaudzi, kā arī daudzas reizes tad, kad rakstīju scenāriju.. (Par „Televīzijas zvaigzni”) Studija DreamWorks vēlējās izmest Stīva Karela (Steve Carell) tēlu Briku Temlandu. „Viņš ir nesaprotams! Katru reizi, kad viņš atver muti, viņš nesaka neko loģisku! Tēlam ir jāpazūd!” Bet tur jau bija tā sāls! (smiekli) Tādēļ viņš arī tika radīts.
Pieļauju, ka cilvēki tagad par tevi zina ļoti daudz..
Nē. (smiekli)
Vai tu plānoji filmēties pēc Saturday Night Live pamešanas?
Man paveicās. Es pametu Saturday Night Live bez piedāvājuma filmēties. Pēdējās šova sezonas laikā es strādāju pie filmas Old School, bet tā vēl nebija iznākusi. Savā ziņā es biju ārštata dabinieks, bet es zināju, ka laiks pamest šovu un izmēģināt ko jaunu. Pirmās filmas pēc šova bija Old School, Elf un Anchorman, un visas trīs ir bijušas ļoti veiksmīgas.
Liels paldies, Vil Ferrel!
Avots: denofgeek.com
> |
