Ir viegli noniecināt romantiskās komēdijas. Kas reiz bija Holivudas pamats, radot tādas zvaigznes kā Kerijs Grānts un Odrija Hepberna, šodien ir kļuvis par, iespējams, visvairāk izsmieto žanru. Modernās romantiskās komēdijas ir ļoti līdzīgas modernām parodijām, kas pārsvarā ir atgremoti scenāriji, nevis jaunas vēsmas, kas radītu baudāmu un izklaidējošu variāciju par tēmu. Mēs dzīvojam laikā, kad tiek radīts „Episkais ķinis”, nevis „Lidmašīna” un uztveram romantiku vairāk kā „Neglīto patiesību”, nevis kā „Kad Harijs satika Salliju”. Noniecināt romantiskās komēdijas (vai vismaz to, ko mums zem šī žanra vārda cenšas iebarot) jau ir kļuvusi par tendenci. Bet tad kāda pasniedzēja uzdeva ģeniālu jautājumu, komentējot rakstu Kā sievietes radīja šausmas: „Ir jājautā, vai vienmēr ir nepieciešams radīt it kā tradicionālu sieviešu izklaidi, kad sieviešu interesēm nav robežu?” Jūtu, ka atbilde ir gan „Jā!”, gan „Nē!”. Protams, mēs dzīvojam laikā, kad ir svarīgi uzturēt pozitīvu sarunu par sieviešu problēmām starp Holivudu un pasauli kopumā. Šobrīd var novērot nopietnu negatīvu reakciju pret feminismu, jo tas katram cilvēkam nozīmē kaut ko citu, ne tikai vēlmi panākt sieviešu līdztiesību. Bet ir problemātiski būt pozitīvam pret romantisko komēdiju pasauli, jo tā var būt gan „tradicionāla sieviešu izklaide”, gan arī iespēja izsmiet un kritizēt sievietes, padarot viņas par šaušalīgām, stereotipisku dziņu pārņemtām būtnēm, nevis par dzīviem cilvēkiem, kas bauda dzīvi un meklē mīlestību. Romantikai uz ekrāna nav nekādas vainas, bet kāda veida filmas Holivuda rada? Piemēram, Sandra Bulloka gan var teikt, ka necieš romantiskās komēdijas, tomēr viņa ir un paliek šī žanra karaliene, žanra, kas ir palīdzējis nostiprināt „neizprotamās sievietes” sindromu. Viņas varones vēlas ne tikai atrast mīlestību, viņas vēlas sastapt vīrieti, kas sakārtotu un sabalansētu viņu dzīvi (kā to darīja Mērija Horovica filmā „Viss par Stīvu”). Kaut arī ir tiek radītas diezgan nepamatotas liecības par to, ka Mērijas dzīve ir pilna iespēju, viņa tomēr ir un paliek sociāli nepiemērots skuķis, kas vajā vīrieti (kurš domā, ka viņa ir traka).
Tikmēr Ketrīna Heigla ir sevi parādījusi kā sievieti, kuru vīrietim jāglābj, vienalga, vai viņš ir slaists, kurš viņai iemāca visu par mīlestību filmā „Pēkšņi stāvoklī”, vai cilvēks, kas pelēko peli iedrošina pastāvēt par sevi („27 kleitas”) vai arī kāds, kas profesionālei parāda atšķirību starp sievietēm un vīriešiem („Neglītā patiesība”). Romantika netiek atainota kā organiska un kaislīga pieredze, kas balstīta uz cieņu, bet gan kā iespēja šīm sievietēm kļūt līdzsvarotām un būt harmonijā ar sevi. Šī tendence arī „Seksam un lielpilsētai” lika zaudēt savu šarmu, līdzko tas tika adaptēts lielajiem ekrāniem. Landons Palmers filmschoolrejects.com rakstīja: „Filma acīmredzami cenšas turpināt savas tradīcijas, apvienojot mītus, pasakas un klasiskās romantiskās komēdijas, bet tā vietā ir izdevies panākt regresu, nonākot atpakaļ pie lietām, no kurām sākotnēji tik ļoti filmu veidotāji vēlējās izvairīties.” Ideja, ka sievietes pašas varētu būs savas laimes kalējas un netiktu iegrožotas ar klasiskajiem uzskatiem par mīlestību un laulību, bija oriģināla, bet līdz ar lielo filmu radīšanu šī ideja tika pārvērsta par neko citu kā veidu, kā detalizēti parādīt novecošanu. Tas vairs nebija stāsts par sievietes tiesībām veidot savu dzīvi – vienalga, mīlas vai kādu citu. Tā vietā tika rādīts, ka kāda no viņām vienatnē varēja izdzīvot ilgāk nekā pārējās, bet beigu beigās viņai tomēr nācās atrast partneri un pievērsties ģimenes dzīvei, jo viņa bija kļuvusi pārāk veca, lai ietu uz randiņiem un naktsklubiem. Līdzīgi kā citām sievietēm, arī man patīk redzēt fantāziju piepildīšanos, un, kā romantisko komēdiju gadījumā, izmantot iespēju pasmieties un redzēt galveno varoni iegūstam visu to romantisko kvēli, ko viņa ir pelnījusi. Bet formāts šķiet neapšaubāmi antifeministisks, jo lielākā daļa filmu koncentrējas uz domu, ka sieviete ir jāglābj – no viņām pašām, viņu rīcības, darba un dzīves. Skatītājiem nav ļauts vienkārši izbaudīt romantiku. Uz sieviešu varoņu rēķina viņiem ir jāierauga mīlestība tās šaurākajā izpratnē. Skatītājiem ir jāpiever acis uz milzīgajiem stereotipiem, lai izbaudītu. Bet es tā nespēju. Nevar runāt par fantāziju piepildīšanos, ja varones nelīdzinās reālām sievietēm. Ja mēs nevaram identificēties ar stereotipiem, kā gan kāds var mums dot iespēju piepildīt savas romantiskās vēlmes? Tas neliekas pareizi, jo es nejūtu, ka tiek parādītas patiesās sieviešu vēlmes vai iezīmes. Tā vien liekas, ka filmas ir veids, kā saglabāt atšķirības starp dzimumiem, nevis lai tos izrautu no stereotipiem vai dotu iespēju sievietēm redzēt sev līdzīgus cilvēkus, kas pasakas pārvērš realitātē. Esot arī dārgakmeņi - neapstrādāti dimanti. Esmu pat kādreiz mēģinājusi tos atšķirt, ar „romantkomēdijām” apzīmējot nebeidzamu, aizvainojošu masveida kino barību, bet ar „romantiskajām komēdijām” – tiešām saturīgus gabalus. Man gan tas īsti neizdevās, bet kā citādāk lai tās iedala? Vai ir labi, ja kādam patīk „romantkomēdijas”, bet tajā pašā laikā viņš šausminās par to, kur gan šis žanrs ir nonācis? Vai ir labi noniecināt žanru kā tādu? Un kā iedalīt? Man nav atbilžu, bet man ir saraksts ar salīdzinoši jauniem un saturīgiem darbiem, kurus jūs varat noskatīties, novērtēt un izteikt savu viedokli par diviem jautājumiem: kā izturēties pret labām un sliktām „romantkomēdijām”? Un vai ir jānoniecina romantiskās komēdijas?
Romantiskās komēdijas, kas izrādījās labākas kā cerēts
„Iedomājies mūs kopā” (Imagine Me and You) Paipera Perabo tēlo jaunu sievieti, kura savā kāzu dienā (precoties ar savu ilggadējo draugu) satiek savu mūža mīlestību – savu floristi. Protams, seko pierastās problēmas (pāragri pieauguši bērni, neapmierināti vecāki, perverss labākais draugs), bet sieviešu lomu tēlojumi ir lieliski (it īpaši Lēnas Hedijas atveidotā Lūsa).
„Airs un Ebija” (Ira and Abby) Dženifera Vestfīlda savu karjeru ir veidojusi, romantiskās komēdijas piepildot ar pašas romantisko šarmu. Viņa bija lieliska filmā „Skūpstot Džesiku Steinu”, un turpināja iesākto 2007.gada filmā „Airs un Ebija”. Filmas sižets ir par pāri, kas nolemj, ka laulība nav vispiemērotākais risinājums abu mīlestībai. Stāstu sarežģījumos Vestfīldas varones vienmēr ir atšķirīgas, inteliģentas un apburošas.
„Viesmīle” (Waitress) Režisores Adrianas Šellijas jaunākajā komēdijā Kerija Rasela tēlo viesmīli, kas ir iesprūdusi mazpilsētā kopā ar šausmīgu un dažkārt vardarbīgu vīru un mazuli puncī. Viņas spēks slēpjas faktā, ka viņas laimes avots nav vis romantika (vai tās trūkums), bet gan viņa pati un gaidāmais bērns.
„Aizmirst Sāru Maršalu” (Forgetting Sarah Marshall) Apbrīnojami šajā komēdijā ir tas, ka tajā tiek pievērsta uzmanība īstai, patiesai komunikācijai. Ja lielākajā daļā žanra filmu tiek izmantoti smieklīgi pārpratumi, lai radītu drāmu, „Māršalā” tiek izmantots humors un sižeta savijumi.
